Mani sauc Anna Kalniņa. Savos septiņdesmit divos gados es domāju, ka esmu nodzīvojusi pareizu, kaut arī grūtu dzīvi. Jaunībā – darbs rūpnīcā, kur es satiku savu Jāni, tikpat vienkāršu un godīgu strādnieku
Mūsu mīlestība bija klusa, bet stipra, kā labi uzcelta māja. Kad piedzima Māris, viņš kļuva par gaismu logā, par mūsu mazā visuma centru. Mēs ar Jāni viņam neko nežēlojām: labākās rotaļlietas, kuras varējām dabūt, pulciņus, privātskolotājus. Mēs gribējām, lai viņa dzīve būtu vieglāka par mūsējo.
Jānis aizgāja agri. Man bija tikai četrdesmit pieci, Mārim – divdesmit. Es paliku viena, bet nesalūzu. Visu savu neiztērēto mīlestību un enerģiju es ieguldīju dēlā. Strādāju divos darbos, lai viņš varētu pabeigt augstskolu, nezinot trūkumu. Kad Māris paziņoja, ka precēs Līgu, es biju laimīga. Līga man likās braša, moderna meitene, varbūt nedaudz viltīga, bet galvenais taču bija tas, lai dēls būtu laimīgs. Turklāt vēl saskanīgi – Jānis un Līga.
Viņa laimes dēļ es arī spēru galveno soli. Viņu ietaupījumi pietika tikai pirmajai iemaksai par hipotēku. Un tad es, nevilcinoties, pārdevu mūsu lielo trīs istabu dzīvokli mājā centrā, kur pagāja visa mana bērnība un jaunība, kur katrs stūris glabāja atmiņas par Jāni. Lielāko daļu naudas es atdevu Mārim. «Nopērciet lielāku dzīvokli, bez parādiem, lai varat mierīgi dzīvot,» es teicu. Par atlikušajiem līdzekļiem es iegādājos sev pieticīgu, bet mājīgu vienistabas dzīvokli nomalē, klusā, zaļā rajonā. Man daudz nevajadzēja: logs ar skatu uz bērziem, mīļākās grāmatas plauktos un telefons, pa kuru zvanīja dēls.
Tā pagāja vairāki gadi. Es baudīju savu kluso vienatni, pastaigājos parkā, tikos ar draudzenēm, lasīju. Bet laiks darīja savu. Sākumā sāka viss bija labi, bet tad gadi gāja uz priekšu. Parasta pastaiga līdz veikalam pārvērtās par veselu uzņēmumu. Māris un Līga, apciemojot mani svētdienās, arvien vairāk sarauca pieri.
«Mammu, kā tu te viena? Mēs taču uztraucamies,» teica Māris, ar bažām skatoties uz manu roku, kas bija ieķērusies krēsla atzveltnē. «Bet ja nu tu nokrīti un neviens nepalīdz? Telefons izlādēsies, vai nevarēsi līdz tam aizsniegties.»
Līga piebalsoja, viņas balsī pilēja rūpes: «Anna, mīļā, pietiek jau spītēties. Mēs taču esam ģimene. Mums jābūt kopā. Pārceļaties pie mums. Mums ir plaši, mēs jums ierādīsim labāko istabu, dzīvosiet kā karaliene. Rūpēs, mīlestībā, uzraudzībā. Mums tā būs mierīgāk, un jums nebūs vientuļi.»
Viņu vārdi krita uz auglīgas augsnes – manām bailēm no nespēka un vientulības. Es iztēlojos, kā katru dienu redzēšu dēlu, kā mēs kopā vakariņosim, kā es, iespējams, sagaidīšu mazbērnus un lasīšu viņiem pasakas. Aina bija tik idilliska, ka es padevos. Mana sirds, izsalkusi pēc ģimenes siltuma, atkusa. Mēs nolēmām, ka manu dzīvokli pagaidām nepārdosim, bet izīrēsim. «Lieka kapeiciņa tev zālēm mamma,» lietišķi noteica Māris. Tas šķita saprātīgi un pareizi.
Pārcelšanās dienā Māris ieradās ar diviem spēcīgiem puišiem. Mans pieticīgais īpašums – gulta ar speciālo matraci, ko es nopirku par pēdējo prēmiju pirms pensijas, vecā, bet mīļā riekstkoka kumode, kas bija mantota no mammas, vairākas kastes ar grāmatām un fotoalbumi – tas viss ātri pazuda no tukšā un dobjā dzīvokļa.
Kad mēs piebraucām pie viņu jaunās, spīdošās daudzstāvu mājas, mana sirds piepildījās ar lepnumu. Kādu dēlu esmu uzaudzinājusi! Dzīvo tādā skaistumā. Dzīvoklis bija piecpadsmitajā stāvā, gaišs, ar milzīgiem logiem. Es jau domās minēju, pie kura no tiem es nolikšu savu lasāmo krēslu. «Nu, re, mamma, nāc iekšā, jūties kā mājās,» Māris atvēra man durvis. Ne uz lielo istabu, kuru pārpludināja saule, bet uz pašu koridora galu, blakus vannas istabai. Durvis veda uz telpu bez logiem, ja neskaita mazu lodziņu zem pašiem griestiem, kas vērās uz tehnisko balkonu.
Es ieskatījos iekšā. Tas bija pieliekamais. Bijušais noliktavas skapis, ko attīstītājs plānā bija apzīmējis kā «garderobi». Seši, varbūt septiņi kvadrātmetri. Šeit ar grūtībām bija iespiesta mana gulta. Kumode neiederējās un palika bāriena stāvot koridorā, aizkrauta ar kastēm. «Bet kā… jūs taču teicāt… istaba?» apmulsusi nočukstēju, jūtot, ka zeme slīd zem kājām.
Līga uzreiz sāka rosīties, viņas maigais tonis kļuva nedaudz uzstājīgāks. «Anna, mīļā, nu kam jums pilis? Veciem cilvēkiem daudz nevajag. Klusums, miers, sava gultiņa. Un līdz tualetei tuvu, kas jums ir svarīgi. Bet lielajā istabā mums ir viesistaba, mēs tur ar Māri pavadām vakarus, sēžam ar draugiem, skatāmies televizoru. Jums taču troksnis traucēs. Bet šī istabiņa ir tik mājīga, vai ne? Tumsa, labi gulēt būs. Toties neviens netraucēs.»
Dēls vainīgi urbināja grīdu ar zābaka purngalu. «Mammu, Līgai ir taisnība. Mēs taču no labākajiem nodomiem. Mēs par tevi rūpējamies.» Ko es varēju teikt? Sākt pieprasīt savas tiesības mājā, uz kuru mani aicināja no «lielas mīlestības»? Es klusējot pamāju, jūtot, kā iekšpusē viss pārtrūkst. Manas grāmatas tā arī palika kastēs, pūzdams antresolos. Manas fotogrāfijas – visa mana dzīve attēlos – es piestiprināju ar biroja spraudītēm pie tapetēm virs gultas. Tā bija mana jaunā pasaule. Pasaule kastes izmērā.
Pirmās nedēļas es izmisīgi centos atrast savu vietu viņu dzīvē, pierādīt, ka varu būt noderīga. No rīta, kamēr viņi gulēja, es uz pirkstgaliem ielavījos virtuvē, lai uzvārītu putru vai izceptu pankūkas pēc savas firmas receptes, kuru Māris bērnībā tik ļoti mīlēja. Bet Līga, ienākusi virtuvē, sarauca degunu: «Anna, nevajag, lūdzu. Mums brokastīs ir smūtiji un grauzdiņi ar avokado. Un vispār, jūsu rokas vairs nav tās, viss ir trekns. Atpūtieties.» Viņa ielēja manu putru izlietnē, un es stāvēju un skatījos, kā manas rūpes aiztek kanalizācijā.
Es mēģināju uzkopt. Bet tiklīdz es paņēmu lupatu rokā, tūlīt parādījās Līga: «Mamma, ko jūs darāt? Jūs taču tagad putekļus sacelsiet. Mums tam ir robots-putekļsūcējs un mājkalpotāja sestdienās. Jūsu uzdevums ir atpūsties.» Viņi aizgāja uz darbu, es paliku viena šajā sterilajā, svešajā dzīvoklī. Es blandījos no sava pieliekamā uz virtuvi, dzēru atdzisušu tēju un skatījos no viesistabas loga uz tālo, kūsājošo dzīvi lejā. Vakarā viņi atgriezās, noguruši.
Vakariņas pagāja klusumā. Viņi ātri paēda un devās uz viesistabu skatīties seriālus vai aizslēdzās guļamistabā. Es dzirdēju viņu smieklus, sarunu fragmentus un jutos kā spoks. Tikmēr mans dzīvoklis tika sekmīgi izīrēts, un naudu – trīs simti mēnesī – Māris akurāti paņēma sev. «Kopējiem izdevumiem, mamma. Ēdiens, komunālie, ko tev pērkam… Tu taču dzīvo pie mums, uz visa gatava.»
Kādu nakti es pamodos no stiprām slāpēm. Cenšoties nečīkstēt un nevilkt kājas, uz pirkstgaliem aizgāju uz virtuvi pēc ūdens glāzes. Durvis uz Māra un Līgas guļamistabu bija pavērtas, no turienes krita vājš naktslampas apgaismojums un nāca viņu pieklusinātā saruna.
Es negribēju klausīties, bet vārdi, kas mani sasniedza, lika man sastingt, pieaugt pie grīdas…
«…jau gandrīz gads, Māri! Gads! Bet viņa joprojām čīkst, kā nesasmērēti rati,» aizkaitināti šņāca Līga. «Es domāju, ka tādos apstākļos, šajā būrī, viņa ātrāk padosies. » Es piespiedu ausi pie aukstās sienas.
«Līga, nu ko tu tādu runā, tā taču ir mana māte,» bez īpašas pārliecības, noguris atbildēja Māris. «Tava māte, kas aizņem vietu. Mēs varētu no šī pieliekamā uztaisīt šiku garderobi! Pielikt spoguļus, apgaismojumu… Bet tagad tas ir viņas dzīvoklis. Tā summas no īres – tas ir smieklīgi. Māri, saproti, mums jau ir pircējs. Edgars no tavas nodaļas. Viņš dod šiku cenu, skaidrā naudā. Mēs uzreiz aizveram hipotēku un paņemam to Audi, ko skatījāmies. Viņam drīz darījums izjuks, viņš negaidīs mūžīgi! Kad tad tava mamma… nu, atbrīvos mūs?»
«Es saprotu,» pēc ilgas pauzes dobji teica mans dēls. Mans vienīgais, mans mīļotais zēns. «Bet ko es varu darīt? Nesākt taču viņai palīdzēt…» «Neko nevajag darīt. Vienkārši gaidīt. Bet esmu tik nogurusi gaidīt. Nogurusi no viņas čāpstināšanas pa koridoru, no viņas mūžīgajām nopūtām, no smaržas. Viņa ir kā dzīvs pārmetums mūsu jaunajā dzīvoklī. Vai viņai pašai nav apnicis tā? Pieliekamajā, kā… Droši vien jau pati grib mierā.»
Tālāk es neklausījos. Balstoties pret sienu, es kā miegā atgriezos savā būrī. Es apsēdos gultā un skatījos tumsā. Visa mana dzīve, visa mana bezgalīgā mātes mīlestība, viss tika nosvērts un novērtēts. Cena izrādījās – lietots Audi un garderobe. Un mans dēls… viņš ne tikai piekrita. Viņš bija līdzdalībnieks.
Es gulēju ar atvērtām acīm līdz pat rītam. Ak, tā? Jūs gaidāt? Jūs uzskatāt, ka veciem cilvēkiem daudz nevajag? Nu, varbūt. Bet to nedaudzo, kas man palicis – mans dzīvoklis, mana cieņa un atlikusī mana dzīve – es jums neatdošu. Tajā naktī manī piedzima sieviete, kura cīnīsies par sevi. No rīta, kad Līga ieskatījās pie manis ar bezgaršīgas auzu putras šķīvi uz ūdens. «Anna, kā jums iet? Slikti gulējāt?» viņa jautāja.
Es pacēlu uz viņu acis un pasmaidīju: «Viss labi, meitiņ. Vienkārši vecums… Sapņoju par vīru, sauca pie sevis… Teica, ka aizgaidījies…» Līga apmierināti nošņācās un izgāja, uzmanīgi aizverot durvis.
Spēle bija sākusies.
No tās dienas es pārvērtos par ideālu «dziestošu večiņu». Es kļuvu par viņu ēnu, par viņu nākamo mantojumu, kas tūlīt iekritīs rokās. Es sāku jaukt nedēļas dienas, aizrunāties, saukt Māri viņa tēva vārdā. «Ak, Jāni, atnes man» es teicu, skatoties uz dēlu ar tukšu skatienu. Viņš sarāvās, bet Līgas sejā parādījās slikti slēpts triumfs. Viņu plāns, kā viņiem šķita, tuvojās noslēgumam. Mans nespēks kļuva par viņu komforta zonu. Viņi pārstāja no manis baidīties. Es biju «gandrīz atrisināta problēma». Tas man atraisīja rokas.
Vispirms vajadzēja sazināties ar ārpasauli. Manu pogu telefonu viņi man iedeva tikai «ārkārtas saziņai», un es biju pārliecināta, ka viņi pārbauda zvanus. Bet man bija veca piezīmju grāmatiņa, paslēpta kastes ar diegiem apakšā. Tur bija numurs manai senai draudzenei, Valdai. Mēs nostrādājām kopā grāmatvedībā trīsdesmit gadus. Valda, asa mēlē, lietišķa un uzticīga, kā neviens cits.
Pagaidījusi, kad viņi aizies uz darbu, es izņēmu savu veco SIM karti, ko biju saglabājusi «katram gadījumam», un ieliku to telefonā. Es sastādīju numuru. «Hallo,» atskanēja klausulē viņas enerģiskā balss.
«Valdiņ, tā ir Anna,» es nočukstēju.
«Anniņa! Ak Dievs, kur tu pazudi? Tava balss ir… Es dzirdēju, ka tu pārcēlies pie dēla. Kas noticis?» Un es izstāstīju viņai visu. Par pieliekamo, par nakts sarunu, par Audi, par viņu gaidīšanu. Valda klusēja, un es dzirdēju klausulē tikai viņas smago elpu.
Beidzot viņa teica stingri: « Tavs Māris vienmēr bija mammas dēliņš, bet lai līdz tādam… Anna, klausies mani. Ne vārda viņiem. Turpini spēlēt savu lomu. Testamentu mainīt – nav nekas sarežģīts. Bet vajadzīgs uzticams notārs. Es atradīšu. Manam znotam ir draugs, pārbaudīts cilvēks.» «Bet kā es pie viņa nokļūšu? Viņi mani nelaiž ārā no mājas, saka, bīstami.»
«Izdomāsim,» noteica Valda. «Tev ir nauda, par kuru viņi nezina? Skaidra nauda?» Un tad es atcerējos. Par krājgrāmatiņu, ko mēs ar Jāni sākām. Tā gulēja manā vecā ziemas mēteļa, kas karājās kopējā skapī, slepenajā kabatā. Apmēram piecpadsmit tūkstoši. Viņiem – sīkums, man – mans mazais atbrīvošanas fonds. «Ir nedaudz,» es atbildēju, un mana balss ieguva stingrību.
«Lieliski. Tātad. Tev ir skolas draudzene Daina no Cēsīm. Viņa pēkšņi atradās un būs Rīgā caurbraucot. Grib satikties kafejnīcā centrā. Tas ir tavs pēdējais prieks, mūža sapnis. Viņi nolems, ka tas ir nekaitīgs vecuma untums, un palaidīs, lai nesabojātu sev vakaru. Bet Dainas vietā tevi sagaidīšu es.» Plāns bija riskants, bet cita nebija. Nākamās dienas es gatavojos savai «izejai». Un, lūk, vakariņās, es sāku izrādi.
«Māriņ, Līgiņ,» es sāku. «Man te… man te mana Daina uzrakstīja. No Cēsīm. Atceraties, es stāstīju? Viņa caurbraucot Rīgā… Tikai uz divām stundām. Tik ļoti grib satikties… Atļaujiet man, a?» Līga saviebās: «Anna, nu kur jums? Caur visu pilsētu, šajā pūlī.»
«Es ar taksi. Es naudiņu no pensijas atliku. Tā, iespējams, ir pēdējā reize, kad es viņu redzēšu… Es uz īsu laiku, tikai uz stundiņu…»
Māris neizturēja. «Labi, mamm. Labi. Es tev izsaukšu biznesa klases taksometru turp un atpakaļ. Tikai esi sasniedzama.»
Norunātajā dienā pie kafejnīcas vecpilsētā mani gaidīja Valda. Viņa mani apskāva. «Turies, cīnītāj,» viņa nočukstēja. «Tagad mēs viņiem sarīkosim saldo dzīvi.» Notārs Austris Bērziņš, sirms un stingrs vīrietis, noklausījās manu stāstu klusējot. Kad es pabeidzu, viņš ilgi skatījās uz mani pāri brillēm.
«Jā, Anna Kalniņa… Stāsti mēdz būt dažādi, bet jūsu…» viņš pakratīja galvu. «Tātad, kāda ir jūsu pēdējā griba?»
Es par to domāju daudzas bezmiega naktis. Es varētu atstāt dzīvokli Valdai vai citiem radiniekiem. Bet tas nebūtu tas. Manai atbildei bija jākļūst par mācību.
«Es gribu novēlēt savu vienistabas dzīvokli labdarības fondam veciem cilvēkiem. Ar vienu obligātu nosacījumu, kas jāiekļauj. Lai pēc manas aiziešanas dzīvoklis netiktu pārdots vismaz desmit gadus, bet bez atlīdzības tiktu nodrošināts dzīvošanai vientuļiem cilvēkiem, kas nonākuši grūtā dzīves situācijā. Bezmaksas. Komunālie maksājumi fondam jāapmaksā no līdzekļiem, kas iegūti no cita īpašuma izīrēšanas.»
Austris Bērziņš noņēma brilles un noberza acis. «Spēcīgs lēmums, Anna Kalniņa. Gudrs un taisnīgs. Jūsu griba tiks izpildīta.»
Kad es izgāju no biroja ar jaunu testamentu rokassomiņā, es jutos tā, it kā būtu nometusi divdesmit gadus. Es atkal varēju elpot pilnu krūti.
Es atgriezos savā būrī, bet tagad tas bija būris ar atvērtām durvīm. Es zināju, ka izeja ir, un tas man deva spēku. Es turpināju savu spēli. Mana «izklaidība» sasniedza kulmināciju. Es «aizmirsu» izslēgt gāzi uz plīts (uzliekot tukšu tējkannu), «nejauši» atstāju atvērtu krānu vannas istabā, sarīkojot nelielus plūdus. Katru šādu incidentu pavadīja mani atvainošanās vārdi un viņu slikti slēptais aizkaitinājums. Viņi arvien biežāk runāja čukstus, domādami, ka es nedzirdu: «Ātrāk jau… nav spēka vairs.»
Un, lūk, kādu dienu es sapratu, ka ir laiks. Kādā svētdienā, kad viņi abi bija mājās, es izgāju no savas kambarīša un neparasti stingrā balsī palūdzu viņiem apsēsties ar mani viesistabā. «Man ar jums ir jāparunā. Nopietni.» Viņi saskatījās, viņu sejās parādījās zinātkāre, kas sajaukta ar cerību. Droši vien nolēma, ka es gribu apspriest detaļas. Līga pat nedaudz pasmaidīja lūpu kaktiņā.
Es apsēdos krēslā pretī viņiem, iztaisnoju muguru un paskatījos viņiem tieši acīs. «Es zinu, ka jūs gaidāt to dienu, lai pārdotu dzīvokli,» es teicu klusi un skaidri. Klusums, kas iestājās, bija apdullinošs.
«No kurienes jūs… Kas par blēņām…» Līga izteica.
«Sienas šajā dzīvoklī ir plānas. Īpaši pie guļamistabas,» es atļāvos rūgtu smīnu. «Es visu dzirdēju. Tajā naktī, gandrīz pirms gada. Par pircēju Edgaru, par hipotēku, par Audi un par garderobi manā istabā.» Māris sarāvās. «Mammu, tas… tas nav tā… tu nepareizi visu saprati… Līga vienkārši… viņa emocijās teica…»
«Nav tā? – mana balss ieguva tērauda stingrību. – Jūs ievietojāt mani pieliekamajā. Jūs atņēmāt man naudu par mana paša dzīvokļa īri, kuru es krāju. Jūs katru dienu skatījāties uz mani un aprēķinājāt, cik ilgi vēl. Jūs kļūdījāties vienā. Jūs domājāt, ka esmu vāja. Bet jūs aizmirsāt, ka es viena tevi uzcēlu uz kājām, dēls. Ka esmu pārdzīvojusi sliktākas lietas nekā dzīve kambarītī.» Es ieturēju pauzi, ļaujot viņiem apzināties katru vārdu. Tad es izņēmu no halāta kabatas kopiju jaunā testamenta. Es noliku to uz galda viņu priekšā.
«Es gribēju, lai jūs zinātu. Lai neceltu veltīgus plānus. Dzīvoklis jums netiks. Ne metrs. Es to novēlēju labdarības fondam. Tur dzīvos tādas pašas vientuļas večiņas kā es.»
Līga izdeva burbuļojošu skaņu, kas līdzinājās gaudām. «Kā… kā jūs varējāt? Tas taču ir Māra dzīvoklis pēc tiesībām. Viņš ir jūsu vienīgais dēls.» «Tiesības uz mantojumu ir jānopelna,» es noteicu. «Ar mīlestību, rūpēm, cieņu. Nevis ar gaidīšanu būrī. Un vēl kaut kas. Jums bija taisnība vienā: veciem cilvēkiem tiešām daudz nevajag. Bet viņiem nevajag vietu, bet cieņu. To, kā jums, kā izrādījās, nav. Es aizeju. Šodien.»
Viņi skatījās uz mani kā uz traku. «Kur? Kur jūs iesiet?» teica Māris, beidzot paceļot uz mani acis.
«Tas vairs nav jūsu rūpes. Man ir draudzene. Man ir mani ietaupījumi. Es atradīšu, kur nodzīvot atlikušās dienas. Varbūt mazā īrētā istabiņā. Bet starp cilvēkiem. Bet jūs… dzīvojiet. Dzīvojiet savā plašajā dzīvoklī. Pērciet savu Audi. Un katru dienu, skatoties uz durvīm uz to pieliekamo, atcerieties, kā dārgi jūs pārdevāt savu sirdsapziņu.»
Es piecēlos un gāju uz savu istabu sakravāt savu mazo somu. Valda mani sagaidīja pie kāpņu telpas, kā bija norunāts. Pirmās pāris nedēļas es dzīvoju pie viņas. Mēs sēdējām vakaros viņas mājīgajā virtuvē, dzērām tēju ar aveņu ievārījumu un runājām par visu. Es stāstīju viņai par Jāni, viņa – par saviem mazbērniem. Es pirmo reizi gada laikā jutos nevis kā apgrūtinājums, bet kā cilvēks.
Ar Valdas un viņas znota palīdzību mēs pārtraucām mana dzīvokļa īres līgumu. Īrnieki izbrauca, un es atgriezos mājās. Savā dzīvoklī. Lūk, mans logs ar skatu uz bērziem, lūk, plaukts manām grāmatām. Es izliku fotogrāfijas, izkārtoju savas mantas. Un sapratu, ka esmu mājās. Māris mēģināja ar mani sazināties. Viņš zvanīja, brauca, stāvēja zem durvīm. Es neatvēru. Vienu reizi es pacēlu klausuli.
«Piedod. Līga… to visu viņa. Mēs aizgājām katrs savu ceļu. Es visu sapratu. Ielaid mani, mammu…»
«Tu visu saprati pārāk vēlu, Māri,» es atbildēju mierīgi. «Tu izdarīji savu izvēli tajā naktī, kad klusēji. Dzīvo ar to. Piedot vai nē – to lems Dievs. Bet es gribu dzīvot mierā. Ardievu.»
Pagāja vēl trīs gadi. Mierīgi, gaiši gadi. Es daudz staigāju, sadraudzējos ar kaimiņieni, tādu pašu vientuļu pensionāri. Mēs kopā gājām uz veikalu. Es pat iestājos veterānu korī pie vietējā kultūras nama. Es aizgāju klusi, miegā, savā gultā, savā dzīvoklī.
Pēc pāris mēnešiem manā dzīvoklī ievācās jauna iemītniece. Klusa, inteliģenta sieviete, bijusī mūzikas skolotāja. Stāsta, ka vispirms viņa nolika uz palodzes puķu podu ar ģerāniju un apsēdās vecajā krēslā pie loga ar grāmatu.
Bet Māris… Es precīzi nezinu, kas ar viņu notika. Runā, ka viņš pārdeva to pašu dzīvokli, lai norēķinātos ar parādiem. Nopirka istabu komunālajā dzīvoklī kaut kur nomalē. Auto viņš tā arī nenopirka. Un katru reizi, ejot garām autosalona skatlogam, viņš, iespējams, atcerējās nevis par spīdošo Audi, bet par cenu, ko par to samaksāja.
